aizk.lv

Par aukstajā laikā aktuālām tēmām

Lai gan ārā aiz loga ir silts laiks, reizi pa reizei, kā jau kārtīgā Latvijas klimatā tas pienākas, uznāk arī vēsas dienas, kad tā vien gribās ielīst siltās segās un nelīst ārā, kamēr termometra stabiņš aiz loga atkal nerādīs plus trīsdesmit grādu.

Šādās dienās īpaši patīkami ir saritināties biezajās ziemas segās, paņemt blakus tējas krūzi un mierīgi pasēdēt ar savu iecienītāko grāmatu. Nekas taču nevar būt labāks par kārtīgu atpūtu pēc garām darba dienām, vai ne tā?

Tāpēc arī šodien nolēmu uzrakstīt šo rakstu, jo kā reiz esmu ieņēmusi šo lielisko vietiņu, ārā mierīgi pakšķ lietus lāses, bet grāmatas vietā man klēpī ir dators un mierīgi papildinu sava bloga saturu.

Kā jau noteikti pēc virsraksta var noprast, rakstīšu par to, kas ir aktuāls tādās aukstās dienās kā šī. Tas būs vienkāršs domu lidojums par to, kā es jūtos, kad ārā ir slapjš un drēgns, un varētu teikt, ka tādās reizēs man gandrīz nekad nav labi.

Vispār jau domāju, ka tāds es neesmu vienīgais, kad ārā ir slikts laiks. Izejot uz ielas to vien redz kā cilvēku drūmas sejas zem vēl drūmākiem lietussargiem, nepatikā saviebtas grimases katru reizi, kā garām pabrauc mašīna un pat nelaipni izsaucieni vienam uz otra.

cloud

Tā tas notiek katru reizi, kad ārā līst un arī es esmu viens no tie cilvēkiem, kas nespēj sevi kontrolēt un seju saviebj līdz nepazīšanai, bet tādi laikam esam mēs visi. Tāpēc šodien, par godu sliktajam laikam, atcēlu visus vakara plānus un daudz labprātāk paliku mājās, kur ir silti un labi.

Šīs dienas iesākums bija tik labs, ka es nevēlējos, lai tāds nieks kā lietus sabojā visu dienas otro pusi, tāpēc šāds risinājums man šķita vislabākais un katrā ziņā šo lēmumu nenožēloju, īpaši jau paskatoties ārā pa logu.

Vienīgais, kas mani kaut nedaudz varētu kaitināt ir mani vecie radiatori, kas drīzāk izskatās pēc parastas butaforijas, nevis radiatoriem, kas patiešām pildītu savu funkciju. Saprotu, ka pasūtīt radiatoru nomaiņu Rīgā nav nekas sarežģīts un šo manu problēmu varētu visai viegli atrisināt, es tikai nesaprotu, kāpēc vēl aiz vien neesmu to izdarījis, jo, lai gan pagaidām, kamēr vēl ir vasara, aukstums drēgnajās dienās ir ciešams, bet, kad pienāks ziema, savu slinkumu pamatīgi nožēlošu.

chair

Patiesībā nē, nesaprotu, kāpēc man būtu jānožēlo tas, ko gluži vienkārši tepat uz vietas varētu arī atrisināt- vienkārši izdarot to, kas jādara. Jau rīt pat zvanīšu un atrisināšu šo problēmu, kas likusi man salt jau tik ilgi.

Tas jau ir cilvēka garā- atlikt dažādas svarīgas lietas uz vēlāku laiku, lai tikai nebūtu ar tām jākrāmējas tagad, bet, kad pienāk īstais brīdis tās nožēlot, piezogas nesaprašana par to, kāpēc viss tik ļoti tika vilkts garumā.

Novēlu ik vienam no jums, kas šobrīd lasa šo rakstu, neatlikt pēdējo brīdi uz pēdējo brīdi, kā mēs visi to mēdzam darīt. Patiesībā tāmēs savu laiku tikai tērējam, nevis kaut ko no tā iegūstam, jo nemitīgi galvā sēž doma par to, ka kaut kas ir jāpaveic un tas neliek mieru. Tāpēc atrisiniet visu laicīgi un dzīvojiet mierā, un tā turpmāk centīšos darīt arī es pats.

FacebookTwitterGoogle+Share

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *