aizk.lv

Lietas, par kurām jāzina

Kad esam mazi, vecāki mūs cenšas pasargāt no daudzām un dažādām lietām, nemaz nedomājot par to, kas ar mums notiks, kad uzzināsim visu patiesību.

Piemēram, ļoti daudzi vecāki dara visu iespējamo, lai bērns pēc iespējas ilgāk ticētu ziemassvētku vecītim, taču katra bērna dzīvē pienāk brīdis, kad viņš saprot, kā ir patiesībā un nekad nevar paredzēt to, kā tas viss izvērtīsies.

Protams, šis piemērs nav no tiem smagākajiem, ir arī daudz nopietnākas tēmas, par kurām ar bērniem vajadzētu runāt un uzskatu, ka tas arī būtu jādara, tāpēc arī nolēmu uzrakstīt šo rakstu. 

Katrā ziņā man šķiet, ka sliktākais, kas var būt šajā pasaulē, ir cilvēka maldināšana. Vienalga vai tas ir jau pieaudzis cilvēks vai arī mazs bērns, ir svarīgi, ka viņš vienmēr varēs uzticēties visiem, kas ir viņam apkārt.

Nav šaubu, ka lielākās domstarpības un pat strīdi, kas rodas starp cilvēkiem, vienalga, vai tā ir ģimene, draugi vai kāds paziņa, rodas tāpēc, ka kaut kas nav izrunāts, saprasts un rezultātā radies pārpratums, kas pāraug par kaut ko ļoti nepatīkamu.

Uzskatu, ka ir viegli atrisināt jebkuru problēmu, ja vien cilvēki atveras viens otram un sāk runāt, jo no klusēšanas nekad nevienam nav palicis labāk, tāpēc vienmēr savā starpā ir jārunā.

Runājot tieši par bērniem, vecāku vidū bieži vien valda bažas par bērna nākotni, par to, ka dzīves skarbā patiesība var viņu sāpināt, tāpēc nereti pieaugušie noslēpj patiesību no savām atvasēm, lai viņi neciestu. Protams, sāpes pārdzīvot nav viegli, tomēr tas noteikti nav iemesls tam, lai bērnu maldinātu un liktu viņam dzīvot fantāzijās.

Es runāju par sāpīgāko, kas šajā pasaulē vispār var būt, par cilvēka zaudēšanu un viņa aiziešanu citā saulē. Jo, manuprāt, šī tēma ir viena no tām, par kurām cilvēki cenšas runāt vis mazāk, jo īpaši apspriest to ar saviem bērniem, tomēr, lai arī cik nepatīkama šī tēma nebūtu, to nedrīkst ignorēt.

war

Katrs, kurš kaut reizi ir nonācis kāda cilvēka bērēs, sastopas ar dažādiem jautājumiem no mazo bērnu puses, kas tā vien grib uzzināt, kas notiek ar cilvēkiem pēc nāves. Protams, neviens to nevar zināt, lai gan ir tik daudz teoriju par to, kāda ir dzīve pēc nāves, tomēr vienīgais, ko šādā situācijā varam darīt, ir mierīgi pastāstīt vis maz to mazumiņu, ko mēs zinām.

Apbedīšanas birojs un krematorija noteikti būs tās lietas, ko labprātāk izlaidīsim, stāstot bērniem par dzīvi pēc esamības, tomēr tas nav iemesls tam, lai no šīs sarunas atturētos vispār.

Katrā ziņā svarīgi ir tas, lai bērna dzīvē nepienāktu brīdis, ka viņam par šādām nozīmīgām lietām ir jāuzzina no kāda cita, nevis no sev tuvākajiem cilvēkiem. Protams, mēs katrs esam savādāks un nekad nevar zināt to, kā kāds reaģēs uz tik lieliem jaunumiem par skarbo dzīvi, tomēr labāk, lai tas tiek pateikts un pārdzīvots kopā, nekā gaidīt, kas un kad notiks tālāk.

Domāju, ka jebkuras grūtības šķiet daudz mazākas, ja blakus ir īstie cilvēki ar pareizajiem vārdiem azotē. Tas ir patiess mierinājums vajadzīgajā brīdī un nav šaubu, ka nākotnē šis cilvēks, kuram reiz būsiet palīdzējis, aplīdzēs arī kādam citam.

FacebookTwitterGoogle+Share

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *